Par kādiem? Šo filtru realitātē nav. Eksistē tikai manā telpā. [par telpu citreiz]
Tātad iedomāsimies, ka šie filtri ir ievietoti aparātā, kas digitāli apstrādā visus mums redzamos, dzirdamos, sajūtamos un arī mūsu ķermenim nekādīgi neuztveramos viļņus. (uv, infra, em, uc.) [pieņemsim ka šis aparāts ir kaut kas līdzīgs videokamerai]
Precīzāk par vienu no tiem es tagad apskaidrošu. Šis filtrs nelaiž cauri melus. Gluži kā fotografējot. Tagad paņemsim melnbalto filmu, sarkano foto filtru, un nofotografēsim mūsu pašu Latvijas karogu.
Mums ir videokamera ar mūsu melu filtru. Nē. Diktofons. Pajautāsim kādam, lai viņš mums samelo par kaut ko, un ierakstīsim šo sarunu. Viss kas būs dzirdams ierakstā ir mans jautājums. Atbildes nav.
Meli, skumjas, apjukums, dusmas, laime, gandarījums, nāve, idiotisms... izvēlei nav robežu. Pilnīgi jebkas.
Kāda filma ar šo kameru sanāktu? Ko mēs redzētu [jeb drīzāk neredzētu]? Mums maz būtu uz ko skatīties? Vai vispār drīkst ko tādu šķirot?
Ko iemūžinātu Tu?
Pirmais, kas man ienāk prātā ir kāzas.
